2022. gada Ņujorkas maratons 55 gadus vecajai Danielijai Kotonai bija sestais maratons, taču, viņasprāt, tas bija viņas līdz šim nozīmīgākais skrējiens. Tas ir tāpēc, ka Kotone, kura dzīvo Ņujorkā kopā ar meitu un partneri, skrēja par mērķi, kas bija tuvs un dārgs viņas sirdij. Kā Freda komandas dalībniece viņa bija nolēmusi savākt naudu Memorial Sloan-Kettering Cancer Center un lūdza visus ziedojumus novirzīt limfomas izpētei, jo viņas partnerim ir reta vēža forma, ko sauc par mantijas šūnu limfomu. Skriešana ļāva viņai dot savu ieguldījumu, taču viņa uzskata, ka sports - un cilvēki, kurus viņa tā dēļ ir satikusi - palīdzēja viņai tikt galā arī ar savu cīņu ar vēzi.
"Treniņi [maratonam] ir tik intensīvi," saka Kokvilna, "un katrā maratonā [es skrēju] dzīvē notika kaut kas intensīvs." Pirms aptuveni desmit gadiem viņa uzzināja, ka viņai ir vairogdziedzera vēzis. Galu galā viņai nācās izņemt visu vairogdziedzeri, un tagad viņa lieto medikamentus, lai aizstātu hormonu, ko vairogdziedzeris parasti ražo dabiski. Par laimi, tagad viņa ir brīva no vēža un divas reizes gadā dodas uz asins analīzēm, lai pārliecinātos, ka nekas nav atgriezies.
Kokvilna, kura bieži skrēja arī pirms diagnozes uzstādīšanas, stāsta, ka pievērsusies šim sporta veidam, lai risinātu savas fiziskās un garīgās veselības problēmas. "[Skriešana] noteikti bija vieta, kur doties, lai nedomātu par dzīves stresu," viņa saka, piebilstot, ka skriešana viņai ir sava veida terapija. "Pat ja es biju dusmīga, es atgriezos [no skrējiena] un biju labākā noskaņojumā," viņa saka.
Profesionālā dziedātāja piebilst, ka skriešanas, elpošanas un mūzikas apvienojums ir izdevīga kombinācija. "Man tā ir lieliska vieta, un es vienkārši strādāju, kad skriešu," saka Kokvilna.
Viņa pat tik tālu aiziet, ka skriešanu raksturo gandrīz kā meditāciju. "Tā ir vienīgā vieta, kur es pareizi elpoju," viņa saka. Ja jūs elpojat pareizi, tas'ir diezgan līdzīgi vienmērīgai, modelētai elpošanai, ar kuras palīdzību varat nomierināt savu ķermeni un prātu, viņa saka.
No viņas sešiem maratoniem četri ir notikuši Ņujorkā, tāpēc Kokvilnai, protams, ir bijis nozīmīgi noskriet 26,2 jūdzes pilsētā, kurā viņa dzīvo; tas ir vēl īpašāk, ja to dari kādam, kuru mīli.
"Īpaši šis [TCS Ņujorkas maratons] man bija ārkārtīgi svarīgs," viņa saka: "Ne tikai tāpēc, lai justos, ka kaut ko daru [sava partnera labā], bet arī tāpēc, ka tā bija vieta, kur es varēju doties, kur tas man palīdzēja, lai es nerauktu deviņas reizes dienā," par gatavošanos maratonam stāsta Kottona. "Tas bija tik liels fizisks izaicinājums, ka emocionāli tas man ļoti palīdzēja."
Kokvilnai un viņas partnerim ir četrus gadus veca meita, un domāt par to, lai viņa paliktu vesela un labā formā, ir viens no viņas spēka elementiem. Kamēr partneris ir slims, viņas pašas veselības saglabāšana (jo īpaši pēc tam, kad viņai bija vēzis) meitas dēļ šķiet vēl svarīgāka.
Tāpēc, kad kļuva grūti, viņa vērsās pie saviem Freda komandas komandas biedriem, lai atspēlētos.
"Kad es nokļuvu aptuveni starp 12. un 13. jūdzi, [...] es domāju, ka mani pārsteidz karstuma dūriens," stāsta Cotton. "Man bija tik karsti vaigi un rokas bija pilnīgi pietūkušas. Un tad es viņu ieraudzīju," viņa stāsta par vienu no komandas biedriem, kas bērnībā saslimusi ar vēzi un kopš tā laika noskrējusi 48 maratonus. Cotton viņu panāca un sāka skriet kopā. "Tas bija vienkārši lieliski," viņa saka. "Tā ir tik reta situācija, ka ir vēl viens cilvēks, kas saprot tavu ceļu, jo viņš ir bijis turpat. Viņi ir iejūtīgi tādā veidā, kas ir patiešām labs un produktīvs. Jūs varat uzdot jautājumus un zināt, ka viņi runā no pieredzes. Tas ir Freda komandas skaistums: Jūs atradīsiet sava stāsta fragmentus kādā citā cilvēkā."
